2021-09-14

Atzinums

Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2021-21-4D par tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā saprātīgā termiņā

Apraksts

Tiesībsargs pēc personas iesnieguma ierosināja pārbaudes lietu Nr.2021-21-4D, kurā aplūkoja jautājumu, vai, izskatot civillietu tiesā (gandrīz 22 gadus), personai tika nodrošinātas Satversmes 92. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā izrietošās tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā saprātīgā termiņā. Vienlaikus persona lūdza tiesībsargu veicināt izlīgumu ar valsti par kompensācijas izmaksu.

Tiesībsargs atzinumā konstatēja/secināja:

  1. Tiesvedība civillietā Nr. 1 tika apturēta un tā atradās dīkstāvē 17 gadus, jo visupirms bija nepieciešams izšķirt civillietu Nr. 2, kurā nebija stājies spēkā tiesas nolēmums. Tādējādi pārbaudes lietas ietvaros izšķiroša nozīme ir abu civillietu izskatīšanai tiesā saprātīgā termiņā. Tiesībsargam nav pamata uzskatīt, ka tiesvedības process līdz tā apturēšanai būtu novilcināts.
  2. Tiesībsargs nepārvērtē tiesu nolēmumu pamatotību, nelemj par to atcelšanu vai grozīšanu, kā arī neuzliek tiesai pienākumu. Taču tiesībsargs var pārliecināties par to, vai konkrētajā gadījumā tiesa ir sniegusi juridisku pamatojumu tam, kāpēc tiesvedība civillietā ir apturama. Konkrētajā gadījumā tiesa lēmumā par tiesvedības apturēšanu bija norādījusi juridisku iemeslu šāda lēmuma pieņemšanai. Apsvērums, ka tiesvedība civillietā tika apturēta uz vairākiem gadiem nepamato to, ka šādam lēmumam nebija tiesisks pamats. Turklāt iesniedzēja nebija pārsūdzējusi lēmumu par tiesvedības apturēšanu.
  3. Civillietas Nr. 1 izskatīšana tiesā (rajona (pilsētas) tiesā, apgabaltiesā un Augstākajā tiesā) faktiski ilga nepilnus piecus gadus, savukārt civillietas Nr. 2 – aptuveni piecus ar pusi gadus.
  4. Lai gan civillietas Nr. 2 izskatīšanas ietvaros ir saskatāmi atsevišķi gadījumi, kad tiesa varēja rūpīgāk nodrošināt tiesvedības procesuālo ekonomiju, taču to raksturs un ilgums nepamato to, ka tika būtiski novilcināts tiesvedības process. Turklāt ņemams vērā, ka tiesvedība civillietā Nr. 2 tika apturēta divas reizes sakarā ar nepieciešamību visupirms izskatīt citas civillietas vairākās tiesu instancēs.
  5. Lai gan pirmšķietami abu civillietu tiesvedības termiņi var šķist ilgi, tiesībsargs norādīja, ka konkrētajā gadījumā ir svarīgi ņemt vērā apstākļus, kuru dēļ tiesvedības process abās civillietās bija noteiktu laikposmu. Proti, nepieciešams ņemt vērā civillietu apjomu un sarežģītību, jo ietvēra vairāku komplicētu jautājumu izvērtēšanu (mantojuma prasība, testamenta atzīšana par spēkā neesošu), kuru izskatīšana bija cieši saistīta arī ar citu tiesvedību izskatīšanu. Tā rezultātā tika būtiski paildzināts abu civillietu izskatīšanas ilgums, kas neatgriezeniski ietekmēja kopējo tiesvedību ilgumu. Turklāt abās tiesvedībās bija iesaistīti vairāki procesa dalībnieki, tiesvedību gaitā sakarā ar procesa dalībnieku nāvi bija nepieciešams, lai viņu vietā tiesvedībās iestājas mantinieki. Tiesas arī apturēja tiesvedības civillietās, lai noskaidrotu tiesvedību rezultātus citās lietās, kuras tika izskatītas vairākās tiesu instancēs, kā arī tika nozīmēta rokraksta ekspertīze.
  6. Civillietas Nr.1 izskatīšanā nav konstatējams, ka tiesas nepamatoti vai to pasīvas rīcības rezultātā būtu nesamērīgi novilcinājušas tiesvedības procesu. Tādējādi tiesībsargs minētās civillietas izskatīšanā nekonstatē Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpumu. Ievērojot minēto, tiesībsargs konkrētajā gadījumā nesaskata pamatu piemērot Tiesībsarga likuma 12. panta 6. punktu, proti, veicināt izlīgumu starp strīda pusēm.
  7. Gadījumā, ja persona uzskata, ka civillieta Nr. 1 netika izskatīta saprātīgā termiņā, viņai ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā pret atbildīgo institūciju par zaudējumu atlīdzināšanu, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu.