Valsts sociālās aprūpes centru klientu ikdiena joprojām ir teju visstingrākie Covid-19 izplatības ierobežojumi

Ārkārtējās situācijas laikā, kas tika izsludināta, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, gan sabiedrība, gan arī valsts sociālās aprūpes centru iemītniekiem bija jāievēro pietiekami stingri pārvietošanās ierobežojumi. Kamēr pārējā sabiedrība, beidzoties ārkārtējai situācijai, bauda atvieglotākus Covid-19 ierobežošanas pasākumus, valsts sociālās aprūpes centru klientu ikdiena joprojām līdzinās nesamērīgai izolācijai.

Arī šobrīd pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas (09.06.2020.) tiesībsargs aizvien vairāk saņem informāciju no sociālo aprūpes centru klientiem par stingriem viņu tiesību ierobežojumiem:

• joprojām tiek liegta iespēja klātienē satikties ar tuviniekiem vai citām personām;
• tiek atteikta iespēja atsākt strādāt, piemēram, pie vietējiem zemniekiem;
•  patstāvīgi atstāt iestādes teritoriju, piemēram,  lai apmeklētu vietējo veikalu vai baznīcu (ja iestāde atstāta bez atļaujas – ievieto uz 14 dienām izolatorā);
•  tiek ievietoti uz 14 dienām izolatoros pēc atgriešanās no stacionāra, lai arī stacionārā ir 2 reiz veikta testi uz Covid -19 saslimšanu un testu rezultāti ir negatīvi u.c.).
• Tāpat pastāv bažas, ka atsevišķās institūcijās sociālās rehabilitācijas pakalpojumi joprojām netiek sniegti vai tiek sniegti ierobežotā apjomā.

Jebkuriem cilvēku tiesību ierobežojumiem ir jābūt rūpīgi izvērtētiem, samērīgiem un pamatotiem ar likumu, līdz ar to nav pieļaujama situācija, ka institūciju vadība kā vienīgo risinājumu epidemioloģiskās drošības nodrošināšanai iestādē saskata stingrus klientu pamattiesību ierobežojumus.  Nav pieļaujams, ka institūciju klientiem saglabājas aizliegums pamest iestādi, atsākt darba tiesiskās attiecības,  tikties ar tuviniekiem un citām personām, laikā, kad valstī tiek ievērojami atviegloti vai pat atcelti dažādi personu tiesību ierobežojumi, kas bija noteikti ārkārtējās situācijas laikā.

Nodrošināt pilnvērtīgu sociālās rehabilitācijas darbu ar klientiem, kas atbilst viņu individuālajām vajadzībām un spējām, ir viena no institūciju pamatfunkcijām. Tiesībsarga ieskatā nav pieļaujams, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek pārtraukti vai ievērojami samazināti pat ārkārtējās situācijas laikā, jo tas var atstāt neatgriezeniski nelabvēlīgas sekas attiecībā uz klientu kognitīvo spēju uzturēšanu un attīstīšanu.

Ir saprotams, ka krīzes situācijā īslaicīgi tiek meklēti labākie risinājumi klientu veselības aizsardzībai, tomēr institūcijām ir jārod iespēja pēc iespējas ātrāk un klientiem atbilstošākajā veidā sniegt tos pakalpojumus, kas viņiem ikdienā ir jāsaņem. Minētais attiecināms arī uz saturīga brīvā laika pavadīšanas iespējām.

Fokusam jābūt uz aizsardzību, nevis ierobežojumiem un aizliegumiem.