Par uzņēmējdarbības un cilvēktiesību nacionālo rīcības plānu

Tiesībsarga vēstule Ministru prezidentam, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un Ārlietu ministrijai par uzņēmējdarbības un cilvēktiesību nacionālo rīcības plānu un Ministru kabineta atbilde.

Tiesībsarga ieskatā valdībai būtu:

• jāizstrādā un jāpieņem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību nacionālais rīcības plāns, vadoties no ANO, Eiropas Padomes un citu starptautisko organizāciju, kā arī cilvēktiesību aizsardzības organizāciju (piemēram, Dānijas Cilvēktiesību institūta) ieteikumiem, kā arī iesaistot šajā procesā sabiedrību un ieinteresētās personas;
• jāpauž stingra un nepārprotama nostāja par to, ka uzņēmumiem ir jāievēro cilvēktiesības un ka to sagaida ne tikai valsts, bet arī sabiedrība;
• institucionālā līmenī jāveicina izpratne par ANO Pamatprincipos ierakstītajām vērtībām un principiem, lai valsts vara tiktu īstenota saskaņoti un harmoniski, ar mērķi līdzvērtīgi aizsargāt visas cilvēktiesības;
• jāveicina uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomas pētniecība akadēmiskā līmenī;
• jārāda piemērs, kā tiek īstenots pienākums ievērot cilvēktiesības, paredzot, ka valsts nozīmes uzņēmumiem un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kā arī uzņēmumiem, kuri piedalās publiskos iepirkumos vai citādā veidā sadarbojas ar valsti vai pašvaldībām, ir jāīsteno rūpības pienākums (due diligence) attiecībā uz cilvēktiesībām un jāievēro savā darbībā ANO Pamatprincipi; un
• jāizvērtē vietējie normatīvie akti, lai identificētu, kā vēl būtu stiprināma cilvēktiesību aizsardzība, piemēram, paredzot obligātu rūpības pienākuma (due diligence) procesa īstenošanu arī citos uzņēmumos.[1]

^{[1] Tiesībsargs apzinās, ka šobrīd top jauna ES direktīva, kura paredzēs uzņēmumiem šādu pienākumu, taču tas nenozīmē, ka valsts nevarētu vērtēt arī vietējo kontekstu, lai pilnveidotu regulējumu ar mērķi veicināt cilvēktiesību aizsardzību un lai noteiktu papildus prasības, piemēram, tām nozarēm, kurās pastāv lielākie cilvēktiesību aizskāruma riski. Šobrīd Francija (Loi relative au devoir de vigilance, 2017) un Vācija (Sorgfaltspflichtengesetz, 2021) ir ieviesušas horizontālus rūpības pienākuma (due diligence) tiesību aktus, citas dalībvalstis (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Zviedrija) plāno to darīt tuvākajā nākotnē, un Nīderlande ir ieviesusi mērķorientētāku tiesību aktu par bērnu darba aizliegšanu (Wet zorgplicht kinderarbeidm, 2019). Vairāk informācijas par nacionālo tiesību aktu projektiem arī šeit, 3. lpp: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/BRIE/2022/729424/EPRS_BRI(2022)729424_EN.pdf.}