Tiesībsargs atbild: Vai situācijā, kad beigsies bērnu kopšanas atvaļinājums un nākamajā dienā ir jāatgriežas darbā, persona var pieprasīt bezalgas atvaļinājumu, saglabājot līdzšinējo darba vietu?

 2021. gada 18. janvārī tiesībsargs saņēma personas iesniegums, kurā vaicāja, vai situācijā, kad 2021. gada 28. janvārī beigsies bērnu kopšanas atvaļinājums un nākamajā dienā  ir jāatgriežas darbā, persona var pieprasīt bezalgas atvaļinājumu, saglabājot līdzšinējo darba vietu, ja nepieciešamība pēc atvaļinājuma ir saistīta ar to, ka  bērnam pašvaldības bērnudārzā vēl nepienāca rinda, savukārt privātais bērnudārzs saistībā ar epidemioloģisko situāciju bērnu var pieņemt tikai, sākot ar 2021. gada 1. jūliju.

Izvērtējot iesniegumā norādīto, tiesībsargs paskaidro, ka saskaņā ar Tiesībsarga likuma 1. pantu šā likuma mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Cilvēktiesības ir tiesību nozare, kas regulē tiesiskās attiecības starp valsti, no vienas puses, un privātpersonu, no otras puses. Tādējādi tiesībsargs var iesaistīties tikai to jautājumu risināšanā, kuros valsts pārvaldes iestādes aizskar personas tiesības, pieņemot lēmumu, vai likumdevējiestāde (Saeima) - pieņemot normatīvo aktu. Saskaņā ar Tiesībsarga likuma 12. pantu tiesībsargs neskata strīdus starp privātpersonām un nesniedz juridiskās konsultācijas civiltiesiska strīda izšķiršanai. Tādējādi tiesībsarga funkcijās neietilpst privāttiesisku, no darba tiesiskajām attiecībām izrietošu jautājumu risināšana. Vienlaikus jāpiebilst, ka tiesībsarga uzdevums ir uzraudzīt, vai valstī izveidotais tiesību aizsardzības mehānisms ir pietiekami efektīvs personas tiesību un interešu aizsardzībai.

Ņemot vērā minēto, tiesībsargs paskaidro, ka darbinieka tiesības uz bezalgas atvaļinājumu ir noteiktas Darba likuma (turpmāk-DL) 153. pantā. Saskaņā ar minētā panta pirmo, pirmo1 un pirmo2 daļu tiesību normā ir noteikti konkrēti gadījumi, kad darba devējam ir pienākums piešķirt darbiniekam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Proti, tie ir gadījumi, kad:

 

  1. Darbinieka aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns
  2. Darbinieks kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu
  3. Darbinieks pilda dienestu Latvijas Republikas Zemessardzē

 

Atbilstoši tiem bezalgas atvaļinājums personai tiek piešķirts uz laiku, kāds tas ir noteikts vai nu attiecīgajā bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību, vai arī Zemessardzes vienības komandiera izziņā. Turklāt katrā no tiem darbiniekam, kas izmanto atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, tiek paredzētas arī garantijas saglabāt iepriekšējo darbu. Pretējā gadījumā, ja tas nav iespējams, darba devējam ir pienākums nodrošināt vismaz līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem (skatīt DL 153. panta otro daļu). Tādējādi, kā tas izriet no minētā, tikai šajos uzskaitītajos gadījumos tas ir darba devēja obligāts pienākums piešķirt darbiniekam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanās.

Taču vienlaikus tiesībsargs dara zināmu, ka saskaņā ar DL 153. panta trešajā daļā noteikto “darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma var piešķirt viņam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas arī citos gadījumos.” Tātad tas nozīmē, ka faktiski arī citos, iepriekš neminētos gadījumos darba devējs var lemt par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu. Taču, kas ir būtiski, atšķirībā no jau uzskaitītajiem gadījumiem, šajos likumā konkrēti nenosauktos “citos gadījumos” tas nav darba devēja pienākums apstiprināt šādu darbinieka pieprasījumu, un tādēļ pieprasīto atvaļinājumu tas var arī nepiešķirt. “Ņemot vērā, ka normāli strādājošajā uzņēmumā, kur katra darbinieka darbs un kvalifikācija ir efektīvas uzņēmuma darbības nodrošināšanas priekšnosacījums, un darbinieka prombūtne var negatīvi ietekmēt darbības rādītājus, darba devējam ir tiesības noskaidrot un izvērtēt šāda pieprasījuma iemeslus. Ja darba devējs darbinieka norādītos iemeslus neuzskata par samērīgiem, darba devējs var arī atteikt bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu.”[1]

Līdz ar to, apkopojot minēto, tiesībsargs vēlreiz sniedz skaidrojumu, ka tās ir ikviena tiesības vērsties pie  darba devēja ar iesniegumu, lai, savstarpēji vienojoties, panāktu atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas piešķiršanu. Taču, tā kā tas nav darba devēja pienākums obligāti šādu atvaļinājumu piešķirt, vēršam uzmanību, ka ikvienam ir jārēķinās ar to, ka uzņēmuma interešu vārdā darba devējs var pieņemt nelabvēlīgu lēmumu, ja vien netiek rasts kompromiss, piemēram, par nepilna darba laika iespējām vai citu alternatīvu risinājumu konkrētās situācijas risināšanai.

 

 

 

[1] Skatīt: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Zvērinātu advokātu biroja “BDO Law” “Darba likums ar komentāriem”, Rīga, 2020, 413.lpp. Pieejams: https://www.bdolaw.lv/getattachment/Aktualitates/Darba-likuma-komentari/Darba-likuma-komentari_2020.pdf.aspx?lang=lv-LV

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL