Sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības

Tiesības uz īpašumu

Satversmes 105. pants

ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17.pants

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants

Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums

Aizsargjoslu likums

Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” u.c.

 

Cilvēktiesību ietvaros jēdzienā „īpašums” ietilpst ķermeniskas lietas, piemēram, dzīvoklis, zeme, telefons, kā arī bezķermeniskas lietas, attiecībā uz kurām pastāv ekonomiska interese, piemēram, mantiska rakstura tiesības, kas izriet no kapitāldaļām, akcijām, autortiesībām. Tiesības uz īpašumu attiecas tikai uz jau pastāvošu īpašumu – nākotnes ienākumi nerada īpašumtiesības, ja vien tie jau nav nopelnīti vai nākotnē ir jāveic tikai maksājums.

Tiesības uz īpašumu ietver:

  • tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības, t.i., tiesības lietu valdīt, iegūt no tās augļus, pārveidot to, patērēt vai iznīcināt, rīkoties ar to, slēdzot darījumus. Šīs tiesības ietver sevī arī pienākumu trešajām personām atturēties no īpašuma aizskaršanas. Šo tiesību īstenošanā valstij ir pienākums neiejaukties netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā, kā arī izveidot pietiekamu tiesību aizsardzības mehānismu, kas ļautu īpašniekam aizsargāties pret nepamatotu iejaukšanos netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā;
  • aizliegumu patvaļīgi atņemt īpašumu. Īpašums var tikt atņemts, ja līdzeklis, kas paredz īpašuma atņemšanu, atbilst nacionālajiem likumiem, tiek ievēroti vispārējie starptautisko tiesību principi un īpašuma atņemšana atbilst sabiedrības interesēm, kas ietver arī sabiedrības un indivīda interešu līdzsvarošanu, kā arī paredz īpašuma atņemšanas nosacījumus;
  • valsts tiesības ierobežot īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tas izriet no īpašuma sociālās funkcijas – katram īpašniekam ir pienākums rēķināties ar citu interesēm. Lai īpašuma ierobežošana būtu tiesiska, ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt ar leģitīmu mērķi un samērīgiem.
  • samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, ka samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. Tiesību uz īpašumu ierobežošanas piemērs – teritorijas plānojums.

 

Tiesības uz mājokli

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pants

Eiropas Sociālās Hartas 16. pants

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr.4 par tiesībām uz pienācīgu mājokli

Likums „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”

Likums „Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”

Likums „Par dzīvojamo telpu īri”

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta trešā daļa, 66. panta otrās daļas 1.punkts u.c.

 

Tiesības uz mājokli nozīmē tiesības dzīvot kaut kur drošībā, mierā un cieņā. Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir noteikts šo tiesību minimālais standarts, kas valstij ir jānodrošina tai pieejamo resursu ietvaros.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 1991.gadā pieņēma Vispārējo komentāru Nr.4, kurā skaidrots tiesību uz mājokli saturs un tiesību uz mājokli nodrošināšanas nosacījumi. No šā komentāra izriet, ka valstij prioritāri palīdzība sniedzama personām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj īstenot savas tiesības uz mājokli. Arī nacionālajā tiesiskajā regulējumā kā viens no galvenajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai ir personas maznodrošinātība. Tātad ienākumu līmenis un apstāklis, ka persona objektīvu iemeslu dēļ nevar sevi apgādāt un iegūt mājokli nekustamo īpašumu tirgū, ir pamats personai pretendēt valsts garantētās palīdzības saņemšanai.

Tiesības uz mājokli nevar tulkot sašaurināti, ar tām saprotot tikai tiesības uz „jumtu virs galvas”. Tās ietver sevī vairākus aspektus, kas valstij ir jāņem vērā. Saskaņā ar ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Vispārējiem komentāriem Nr. 4, tiesību uz mājokli minimālo standartu veido:

  • valdījuma tiesiskā nodrošināšana – valdījuma tiesību izmantošanas nodrošināšana, tiesiskā aizsardzība pret piespiedu izlikšanu, vajāšanu un citām spaidu formām;
  • pakalpojumu, materiālu un infrastruktūras pieejamība – stabila pieeja dabas un kopējiem resursiem, ūdensapgādes sistēmām, pieeja enerģijai ēdiena pagatavošanai, apkurei, apgaismojumam, sanitārajām, higiēnas, pārtikas produktu glabāšanas un atkritumu izvešanas sistēmām;
  • mājokļa pieejamība no izdevumu viedokļa – mājokļa izdevumu samērīgums ar ienākumu līmeni, valsts pienākums sniegt atbalstu personām, kuras nespēj saņemt atbilstošu mājokli ienākumu dēļ (dzīvojamās telpas piešķiršana lietošanā, pabalsti īres un maksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, apmaksai u.c. palīdzības veidi);
  • mājokļa derīgums dzīvošanai – dzīvojamai telpai ir jābūt tādai, kas aizsargā pret aukstumu, mitrumu, karstumu, lietu, vēju vai citiem draudiem veselībai, riskiem, kas saistīti ar neapmierinošu telpu stāvokli, un slimību pārnēsātājiem. Ir jābūt garantētai iedzīvotāju fiziskajai drošībai;
  • mājokļa pieejamība – dzīvojamai telpai ir jābūt pieejamai personām, kurām ir tiesības uz to. Organizējot palīdzību, valstij ir jāņem vērā dažādu mazaizsargātu personu (personas ar invaliditāti, AIDS inficētas personas, garīgi slimas personas, dabas katastrofās cietušas personas) īpašās dzīvokļa vajadzības un jāizskata tās prioritārā kārtībā;
  • mājokļa novietojums – mājoklim jāatrodas vietā, kas nodrošina pieeju darba vietai, veselības aizsardzības sistēmai, skolām, bērnu iestādēm u.tml.;
  • mājokļa atbilstība kultūrai – mājokļa arhitektūrai, celtniecības materiāliem un mājokļu politikai ir jāatspoguļo savdabība un kultūras tradīciju daudzveidība.

Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, kā arī Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos nostiprinātās personas tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm, bet gan to, ka ir jānodrošina šo tiesību minimālais standarts.

 

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu

Satversmes 109.pants
ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 22., 25.un 28.pants.

ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 9., 10.un 11.pants

Eiropas Sociālā harta, 13., 14.pants, 16.un 17.pants

Likums „Par sociālo drošību”

Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu”

Likums „Par valsts pensijām”

Valsts sociālo pabalstu likums

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums u.c.

 

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie otrās paaudzes cilvēktiesībām, proti, personas sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām. Sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem – tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām. Vienlaikus starptautiskās tiesības uzliek par pienākumu valstij apņemties maksimālajos pieejamo resursu ietvaros un ar atbilstošu līdzekļu palīdzību augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu.

Personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai Latvijā ir izstrādāta sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir:

  • sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, vecuma pensijas, bezdarbnieka, maternitātes pabalsta, piešķiršana un apmēra noteikšana ir atkarīga no nodarbinātības perioda un sociālo iemaksu veikšanas;
  • sociālās palīdzības sistēma, kuras galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu situācijās, kad personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēts atbalsts no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas.

Sociālās drošības sistēma darbojas saskaņā ar šādiem pamatprincipiem - atšķirīgas attieksmes aizliegums; solidaritāte; sociālā apdrošināšana un palīdzība; profilakse; pašpārvalde; individuāla pieeja.

 

Tiesības uz veselības aizsardzību

Satversmes 111.pants

ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 25.un 28.pants

ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 12.pants.

Eiropas Sociālā harta, 11.un 13.pants

Farmācijas likums

Ārstniecības likums

Pacientu tiesību likums

Epidemioloģiskās drošības likums

Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumi Nr.899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” u.c.

 

Latvijā tiesības uz veselības aizsardzību tiek īstenotas, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām juridiskām un fiziskām personām. Valsts pienākums veikt pasākumus veselības aizsardzības nodrošināšanā ir cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām. Pasākumi ietver medicīnisko pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu, veselīga dzīvesveida popularizēšanu, pārtikas higiēnas standartu noteikšanu u.c.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valsts pienākums ir arī atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību - saskaņā ar Satversmes 111. pantu ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.

 

Tiesības uz darbu

Latvijas Republikas Satversmes 106., 107. un 108. pants

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants

Eiropas Sociālā harta

Darba likums

 

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants paredz: Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu.

LR Satversmes 106. pants nosaka: Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

LR Satversmes 107. pants nosaka: Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

LR Satversmes 108. pants nosaka: Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

 

Tiesības uz izglītību

Satversmes 112. pants

ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. pants

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13., 14. pants

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants

Izglītības likums

Vispārējās izglītības likums

Profesionālās izglītības likums

Augstskolu likums u.c.

 

Satversmes 112. pants garantē ikvienam tiesības uz izglītību, kas ietver valsts pozitīvo pienākumu izveidot izglītības sistēmu, kā arī negatīvo pienākumu – neiejaukties šo tiesību realizācijā.

Pienākums izveidot izglītības sistēmu ietver:

  • izglītības pieejamību – izglītības iestādēm un programmām jābūt pietiekamā daudzumā un valstij jānodrošina to spēja funkcionēt (kas ietver nodrošinājumu ar telpām, mācību materiāliem, izglītības personālu u.tml.);
  • piekļuvi izglītībai – izglītībai jātiek nodrošinātai bez diskriminācijas, tai jābūt fiziski un ekonomiski pieejamai;
  • izglītības pieņemamību – mācību programmām, mācīšanas metodēm u.tml. ir jābūt pieņemamām skolēniem un studentiem, atbilstošos gadījumos arī vecākiem; šis kritērijs ietver arī izglītības kvalitāti;
  • izglītības piemērotību – izglītībai jāpielāgojas mainīgajām sabiedrības vajadzībām un jāatbilst skolēnu un studentu vajadzībām.

Satversme skaidri nosaka valsts pienākumu pamatizglītību un vidējo izglītību garantēt bez maksas. Pamatizglītības obligātums ietver to, ka nedz bērnam, tā vecākiem vai aizbildņiem, nedz arī valsts iestādēm ir tiesības izlemt, vai bērnam tiks sniegta pamatizglītība.

 

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē

Satversmes 115. pants

Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija)

Vides aizsardzības likums

Teritorijas attīstības plānošanas likums

Aizsargjoslu likums

Par ietekmes uz vidi novērtējumu

Par piesārņojumu

Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām u.c.

 

Satversmes 115. pants uzliek valstij pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Tas ietver pienākumu, ieguldot atbilstošus līdzekļus, izdot normatīvos aktus, kas regulē vides aizsardzību, izveidot iestādes, kas uzrauga un veicina vides aizsardzību, kā arī īstenot pasākumus, kas vērsti uz vides aizsardzību.

Satversmes 115. pants nosaka arī tiesības saņemt informāciju par vides stāvokli. Tādēļ valsts pienākums izveidot vides aizsardzības sistēmu ietver arī pienākumu nodrošināt informācijas par vides stāvokli esamību un sabiedrības iespēju ar šo informāciju iepazīties. Sabiedrībai ir arī tiesības piedalīties nozīmīgu ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā.

Indivīdam ir subjektīvas tiesības prasīt no valsts iepriekš minēto pienākumu izpildi, kā arī atbildību par to neizpildīšanu vai nepienācīgu izpildīšanu. Tādējādi privātpersonai piemīt subjektīvas prasījuma tiesības pret valsti gadījumos, kad vides aizsardzības sistēma nav izrādījusies efektīva un tas aizskāris šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses.