Tiesības uz mājokli

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pants

Eiropas Sociālās Hartas 16. pants

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr.4 par tiesībām uz pienācīgu mājokli

Likums „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”

Likums „Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”

Likums „Par dzīvojamo telpu īri”

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta trešā daļa, 66. panta otrās daļas 1.punkts u.c.

 

Tiesības uz mājokli nozīmē tiesības dzīvot kaut kur drošībā, mierā un cieņā. Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir noteikts šo tiesību minimālais standarts, kas valstij ir jānodrošina tai pieejamo resursu ietvaros.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 1991.gadā pieņēma Vispārējo komentāru Nr.4, kurā skaidrots tiesību uz mājokli saturs un tiesību uz mājokli nodrošināšanas nosacījumi. No šā komentāra izriet, ka valstij prioritāri palīdzība sniedzama personām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj īstenot savas tiesības uz mājokli. Arī nacionālajā tiesiskajā regulējumā kā viens no galvenajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai ir personas maznodrošinātība. Tātad ienākumu līmenis un apstāklis, ka persona objektīvu iemeslu dēļ nevar sevi apgādāt un iegūt mājokli nekustamo īpašumu tirgū, ir pamats personai pretendēt valsts garantētās palīdzības saņemšanai.

Tiesības uz mājokli nevar tulkot sašaurināti, ar tām saprotot tikai tiesības uz „jumtu virs galvas”. Tās ietver sevī vairākus aspektus, kas valstij ir jāņem vērā. Saskaņā ar ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Vispārējiem komentāriem Nr. 4, tiesību uz mājokli minimālo standartu veido:

  • valdījuma tiesiskā nodrošināšana – valdījuma tiesību izmantošanas nodrošināšana, tiesiskā aizsardzība pret piespiedu izlikšanu, vajāšanu un citām spaidu formām;
  • pakalpojumu, materiālu un infrastruktūras pieejamība – stabila pieeja dabas un kopējiem resursiem, ūdensapgādes sistēmām, pieeja enerģijai ēdiena pagatavošanai, apkurei, apgaismojumam, sanitārajām, higiēnas, pārtikas produktu glabāšanas un atkritumu izvešanas sistēmām;
  • mājokļa pieejamība no izdevumu viedokļa – mājokļa izdevumu samērīgums ar ienākumu līmeni, valsts pienākums sniegt atbalstu personām, kuras nespēj saņemt atbilstošu mājokli ienākumu dēļ (dzīvojamās telpas piešķiršana lietošanā, pabalsti īres un maksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, apmaksai u.c. palīdzības veidi);
  • mājokļa derīgums dzīvošanai – dzīvojamai telpai ir jābūt tādai, kas aizsargā pret aukstumu, mitrumu, karstumu, lietu, vēju vai citiem draudiem veselībai, riskiem, kas saistīti ar neapmierinošu telpu stāvokli, un slimību pārnēsātājiem. Ir jābūt garantētai iedzīvotāju fiziskajai drošībai;
  • mājokļa pieejamība – dzīvojamai telpai ir jābūt pieejamai personām, kurām ir tiesības uz to. Organizējot palīdzību, valstij ir jāņem vērā dažādu mazaizsargātu personu (personas ar invaliditāti, AIDS inficētas personas, garīgi slimas personas, dabas katastrofās cietušas personas) īpašās dzīvokļa vajadzības un jāizskata tās prioritārā kārtībā;
  • mājokļa novietojums – mājoklim jāatrodas vietā, kas nodrošina pieeju darba vietai, veselības aizsardzības sistēmai, skolām, bērnu iestādēm u.tml.;
  • mājokļa atbilstība kultūrai – mājokļa arhitektūrai, celtniecības materiāliem un mājokļu politikai ir jāatspoguļo savdabība un kultūras tradīciju daudzveidība.

Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, kā arī Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos nostiprinātās personas tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm, bet gan to, ka ir jānodrošina šo tiesību minimālais standarts.