Vispārējie tiesību principi

Vispārējie tiesību principi atvasināti no dabiskajām tiesībām un ir vispārpieņemti tiesību sistēmā. Katrā tiesību nozare un apakšnozare balstās uz savu vispārējo tiesību principu grupu. Dažādie tiesību principi ir praktiskā jēga, kāpēc tiesību sistēmu dala nozarēs un apakšnozarēs. Parasti viens likums neregulē vairākas tiesību apakšnozares, līdz ar to tiesību piemērotājam ir skaidrība uz kādiem vispārējiem tiesību principiem veidots regulējums.

Vispārējie tiesību principi var arī nebūt rakstīti. Ja tie ir ietverti normatīvo aktu tekstos, piemērotājam tie jāatpazīst, jo tiesību principiem:

  • ir augstāks spēks, nekā rakstītajiem tiesību avotiem,
  • tiesību principus piemēro savādāk nekā rakstītās tiesību normas.

Visos kolīziju gadījumos vispārējiem tiesību principiem ir augstāks spēks nekā rakstītajai tiesību normai. Uz vispārējiem tiesību principiem jāatsaucas tieši, nevis uz to pieminējumu kādā normatīvā akta tekstā. Vispārējo tiesību principu saturu nosaka ar konkretizācijas metodi. Vispārējiem tiesību principiem nav savstarpējas hierarhijas, juridiskā spēka ziņā tie ir vienā līmenī. Vispārējos tiesību principus piemēro ar svēršanas un vērtēšanas metodi.

Vispārējo tiesību principu izpratne attīsta tiesību zinātne, iestāžu prakse un tiesu prakse (judikatūra). Ar Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā 1993.gada 6.jūlijā, Latvija ir pievienojusies Rietumu tiesību lokam un atzinusi, ka Latvijas tiesību sistēma balstās uz demokrātiskas iekārtas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principiem. Atsevišķus šo vispārējo tiesību principu elementus konkrētā tiesību nozarē sauc par vispārējiem tiesību principiem.