Labas pārvaldības princips

Labas pārvaldības princips ir konstitucionāls vispārējais tiesību princips, kas netieši ietverts Latvijas Republikas Satversmē un ir atzīts par Eiropas Savienības pamattiesību.

Labas pārvaldības princips veidojies no dabisko tiesību izpratnes, un tā jēga ir taisnīguma nodrošināšanā, radušos zaudējumu atlīdzināšanā vai iepriekšējā, pirms labas pārvaldības principa pārkāpuma, stāvokļa atjaunošanā.

Labas pārvaldības princips tieši nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā, nosakot, ka valsts pārvaldei savā darbībā jāievēro labas pārvaldības princips, taču pilnīgākai labas pārvaldības principa izpratnei piemērojams viss Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants. Vienlaikus Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā sniegtais principa skaidrojums nav izsmeļošs un principa izpratne tiek nemitīgi attīstīta tiesību doktrīnā un judikatūrā.

Labas pārvaldības princips ir tiesību vispārējo principu kopums. Labas pārvaldības principā vispārējie tiesību principi ietverti ar vienotu mērķi realizēt personu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzību publiskās varas un ikvienas privātpersonas publiski tiesiskajās attiecībās. Labas pārvaldības principa realizācija ir nozīmīga, lai valsts ikvienam garantētu iespēju realizēt tiesības un tiesiskās intereses attiecībās ar valsts institūciju:

  • ierobežojot valsts pārvaldes patvaļu un ļaunprātīgu varas izmantošanu,
  • nodrošinot sabiedrības aizsardzību pret valsts varas neierobežotu izpausmi,
  • reglamentējot privātpersonas un valsts pārvaldes tiesisko attiecību un faktiskās rīcības izpausmju robežas.

 

Labas pārvaldības princips cita starpā prasa pretimnākošu un cieņpilnu valsts vai pašvaldības iestādes attieksmi pret privātpersonu, kas ietver ne vien iestādes pienākumu rīkoties atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, bet arī pastāvīgi uzlabot personai sniegto pakalpojumu kvalitāti, ievērojot, ka valsts pārvalde kalpo iedzīvotājiem. Labas pārvaldības princips piemērojams tiesību normu iztulkošanai, likuma „robu” aizpildīšanai, tiesību normas labošanai. Tomēr labas pārvaldības principa piemērošana nenozīmē, ka persona var prasīt no valsts pārvaldes iestādes prettiesisku rīcību.

Atbilstoši valsts darbības mērķim – tautas vispārējai labklājībai, valsts pārvalde darbojas valsts iedzīvotāju interesēs, un demokrātiskā un tiesiskā valstī tauta ir suverēns. Tādējādi labas pārvaldības principa realizācija ir komplekss demokrātiskas, tiesiskas un sociāli atbildīgas valsts pienākums un uzdevums.

Labas pārvaldības princips skaidrojams divējādās nozīmēs: kā administratīvo un administratīvi procesuālo tiesību principu kopums, kas piemērojams valsts un privātpersonas publiski tiesiskajās attiecībās, un kā administratīvo tiesību organizatorisks princips, kas piemērojams gan labāka regulējuma politikas īstenošanā, gan darbības efektivizācijai valsts pārvaldē, un attiecināms uz valsts varu kopumā. Valsts pārvaldes iestādes autoritāte ietver ne tikai leģimitāti, bet arī uzticību un cieņu pret valsti, kas iegūstama piemērojot labas pārvaldības principu abās jēdziena izpratnēs.

Par valsts amatpersonas rīcību, kas pārkāpj labas pārvaldības principu, var tikt piemērota disciplināratbildība, civiltiesiskā atbildība un kriminālatbildība.
Ja administratīvajā procesā lēmums pieņemts pretēji labas pārvaldības principam un ir konstatēts, ka minētais labas pārvaldības principa pārkāpums būtiski ietekmējis pieņemto lēmumu un radījis personas tiesību pārkāpumu vai tiesisko interešu aizskārumu, tad minētais lēmums ir atceļams.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 11.panta otrajai daļai, ja netiek ievērots labas pārvaldības princips, privātpersona, kuras tiesības un tiesiskās intereses ir skartas, ir tiesīga prasīt to ievērošanu administratīvā procesa kārtībā.