Ieslodzījumā esoši cilvēki atrodas pilnā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Valsts ir atbildīga par to, lai ieslodzījuma apstākļi un izturēšanās neradītu papildu grūtības un ierobežojumus, un netiktu pārsniegts ar ieslodzījuma faktu neizbēgamais ciešanu slieksnis. Valstij ir pienākums nodrošināt atbilstošus sadzīves apstākļus, sniegt minimāli nepieciešamo medicīnisko palīdzību, palīdzēt uzturēt kontaktus ar ģimeni, veicināt labas attiecības starp cietuma darbiniekiem un ieslodzītajiem.
Piemērs: Mans labākais draugs atrodas ieslodzījumā. Man neļauj viņu apciemot – ieslodzījuma vietas vadība uzstāj, ka neesmu ģimenes loceklis, tāpēc neatbilstu kritērijiem.