Diskriminācija uz rases vai etniskās piederības pamata

Ir aizliegta tiešā un netiešā diskriminācija, kā arī personas aizskaršana un norādījums diskriminēt, pamatojoties uz rasi vai etnisko piederību (t.sk. ādas krāsu, etnisko un nacionālo izcelsmi un tautību):

• visās publisko tiesību jomās;
• nodarbinātībā (ieskaitot piekļuvi informācijai par darba vietām; atlases kritērijus pieņemšanai darbā un pieņemšanu darbā; paaugstināšanu amatā; darba apstākļus; darba samaksu; darba attiecību pārtraukšanu);
• zinātniskās darbības veikšanā;
• profesionālajā apmācībā (ieskaitot pārkvalifikāciju, kvalifikācijas paaugstināšanu un praktiskās darba pieredzes iegūšanu);
• dalībā profesionālajās organizācijās vai arodbiedrībās (arī attiecībā uz šādu organizāciju piešķirtajiem pabalstiem);
• izglītībā (arī tālākizglītība);
• bērna tiesību aizsardzībā;
• sociālajā drošībā;
• tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā;
• veselības aprūpē;
• pieejā precēm un pakalpojumiem, ieskaitot juridisko palīdzību un tiesības uz mājokli;
• reklāmā.

Diskriminācijas aizliegums attiecas gan uz valsts un indivīda attiecībām, gan uz privāttiesību jomu. Piemēram, tiešā diskriminācija būs konstatējama gadījumā, ja namīpašnieks atsakās izīrēt dzīvokli savā mājā afrikāņu izcelsmes cilvēkam vai nekustamā īpašuma īpašnieks atsakās pārdot savu īpašumu čečenam.

Krimināllikuma 78. pants paredz atbildību par darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu. Atbildība par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu paredzēta Krimināllikuma 149.1 pantā, ja noticis būtisks kaitējums. Tāpat arī Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punkts kā atbildību pastiprinošu apstākli paredz rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu.