Tiesības uz darbu

Latvijas Republikas Satversmes 106., 107. un 108. pants

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants

Eiropas Sociālā harta

Darba likums

 

Satversmes 106. pants nosaka: Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

Satversmes 107. pants nosaka: Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

Satversmes 108. pants nosaka: Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

Ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos izriet arī no Satversmes 101. panta, kas nosaka: Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

 

Tiesības uz nodarbošanos aizsargā arī ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 4. un 23. pants, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants, Pārskatītās Eiropas Sociālā hartas 1. līdz 10. pants, u.c.

Satversmes 106. panta pirmais teikums attiecas uz personas tiesībām strādāt, savukārt otrais un trešais teikums – uz tiesībām nestrādāt, ja persona to nevēlas, bet – ievērojot konkrētus izņēmumus. Tiesības uz darbu un piespiedu darba aizliegums dažādās to izpausmēs ir atspoguļots ļoti daudzos starptautiskajos dokumentos.

 

Ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu „nodarbošanās” saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens „nodarbošanās” attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata.[1]

Satversmes 106. pants neliedz valstij noteikt prasības, kas jāizpilda, lai konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam.[2]

 

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 107. pants aizsargā personas tiesības saņemt atalgojumu par darba pienākumu veikšanu vismaz tādā apmērā, kas nav mazāks par valstī noteikto minimālo darba samaksu. Vienlaikus Satversmes 107. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu.[3]

No Satversmes 107. panta izriet, ka valsts reglamentē darba samaksas noteikšanas pamatprincipus, panākot, ka tā ir atbilstoša darbinieka ieguldītajam darbam. Tādējādi darbiniekam Satversmē tiek garantēta tiesība valstij pieprasīt, lai tā līdzdarbojas taisnīgas darba samaksas noteikšanā. Valsts atbildība šajā gadījumā izpaužas kā valsts noteikta prasība darba devējam par līdzīgu darbu maksāt līdzīgu atlīdzību, prasība par virsstundu darbu saņemt atbilstošu atlīdzību.[4]

Satversmes 108. panta pirmais teikums garantē divas tiesības: tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot. Savukārt otrais teikums paredz valsts pienākumu aizsargāt arodbiedrības. Vienlaikus tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot bieži tiek uzlūkotas kā arodbiedrību brīvības elements.

 

Ar jēdzienu “arodbiedrība” parasti apzīmē strādājošo organizācijas. Tiesības veidot arodbiedrības attiecas gan uz valsts, gan privātajā sektorā nodarbinātajiem. Savukārt Eiropas Sociālo lietu komisija ir skaidrojusi, ka šīs tiesības ir attiecināmas arī uz personām, kas izmanto, kādas ar darbu saistītas tiesības, piemēram, pensionāri un bezdarbnieki.

No starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka atsevišķās sfērās nodarbināto arodbiedrību brīvību var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam. Piemēram, policijas darbiniekiem šādus ierobežojumus var noteikt, bet nevar pilnībā liegt veidot arodbiedrības. Savukārt personām, kas ir bruņoto spēku sastāvā un tieši veic militāras funkcijas, var pilnībā aizliegt veidot arodbiedrības.

 

Arī tiesības slēgt koplīgumus ir attiecināmas gan uz valsts sektorā, gan privātajā sektorā nodarbinātajiem. Turklāt iespējai slēgt koplīgumu jābūt jebkurā līmenī – gan uzņēmuma vai institūcijas līmenī, nozares līmenī, reģionālā līmenī vai nacionālā līmenī.

 

Satversmes 108. pants paredz strādājošiem tiesības streikot, arī valsts dienestā esošajiem ir tiesības streikot. Taču noteiktām valsts dienestā esošās personām šīs tiesības var ierobežot. Tās var būt personas, kuru darba pienākumi tieši ir saistīti ar valsts drošību un vispārējām interesēm. Tiesības streikot var ierobežot vai pat aizliegt, piemēram, tiesnešiem un muitas darbiniekiem. Tāpat kā ierobežojumiem attiecībā uz tiesībām slēgt koplīgumus un arodbiedrību brīvību, arī tiesību streikot ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem.

Streiks ir pēdējais un galējais līdzeklis strādājošo interešu aizstāvībai. Streikošanas tiesības ir saistītas ar apstākļu un nosacījumu kopumu, kas liecina par to, ka kolektīvā darba strīds nav iespējams atrisināt, nevar panākt vienošanos citādi.

 


[1] Satversmes tiesas 2003.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.2003-12-01 7.punkts

[2] Satversmes tiesas 2015.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2015-03-01 14.2.punkts.

[3] Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03. Latvijas Vēstnesis, 13.11.2012., Nr.179 (4782), Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija spriedums lietā Nr. 2006-31-01. Latvijas Vēstnesis, 19.06.2007., Nr.97 (3673)

[4] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēktiesības. Latvijas Vēstnesis, Rīga, 2011., 519.lpp.